Sezonas pirmo pusi Francijas volejbola komandā “Volley-Ball Romans” aizvadījusi kuldīdzniece, Kuldīgas novada sporta skolas absolvente, Aleksandra Timbere. Aicinājām talantīgo sportisti uz sarunu, lai uzzinātu par pirmajiem soļiem profesionālajā karjerā.
Pastāsti, lūdzu, par pirmajiem aizvadītajiem mēnešiem Francijā!
“Kopumā ir ļoti forši. Ir daudz treniņu, saspringts grafiks. Taču tas ir tas, uz ko es gāju. Patīk, kā treneris ir salicis grafiku. Protams, ir grūti, jo ir lielas fiziskās slodzes. Galvenais, ka man pašai tas patīk.“
Kā norit tavs treniņprocess?
“Vairāk trenējos pie lielās komandas, kas spēlē Francijas 2. līgā. Profesionālajai komandai treniņi ir katru dienu, bet rezerves komandai divas reizes nedēļā. Piemēram, no rītiem dodamies uz svaru zāli, pēc tam mums ir individuālais treniņš, bet vakarā ir lielais komandas koptreniņš.“
Kāda ir atšķirība starp profesionālo un rezerves komandu?
“Līmenis mainās. Mana vecuma meitenes un es vēl attīstāmies, bet pieaugušās meitenes ir kā profesionāles. Treniņos ar pieaugušo komandu tev ir jāieslēdz cita domāšana, jābūt ar pilnu koncentrēšanos. Treneris mums ir teicis: “Ja esi nogurusi, tad vispār nenāc uz treniņu, jo bumba var trāpīt pa galvu, un būsi slimnīcā.” (smejas). Mums, jaunajām meitenēm, no rīta ir skola, tādēļ mums ir jāizpilda speciālas veidlapas, kurās jānorāda sava miega kvalitāte un pašsajūta. Komandas otrā trenere informāciju ievada sistēmā un, ja esi zem sarkanās līnijas, tad uz treniņiem nākt nedrīksti.“
Kāda ir atšķirība treniņos starp sporta skolu un profesionālo komandu?
“Protams, tā ir ļoti liela. Profesionālajā līmenī trenējos trīs reizes dienā, bet sporta skolās bija viens treniņš dienā. Francijā treniņi nav īsāki par divām stundām, bet sporta skolās trenējāmies aptuveni pusotru stundu. Sanāk, ka šobrīd katru dienu trenējos aptuveni sešas stundas. Tās ir ļoti lielas pārmaiņas, ja salīdzinām ar to, kā bija Kuldīgā.”
Kāda ir tava loma lielajā “Volley-Ball Romans” komandā, un kāda U18 jeb rezerves vienībā?
“Spēles mums ir katru nedēļas nogali. Sestdienās mači ir profesionālajai komandai, bet svētdienās U18 vienībai. Protams, sava vecuma komandā es spēlēju katru maču, bet pieaugušo komandā oficiāli vēl neesmu debitējusi. Ceru, ka Jaunajā gadā tas izdosies! Profesionālajā komandā esmu spēlējusi vairākās draudzības un pārbaudes spēlēs. Oficiālajā komandas pieteikumā drīkst atrasties 12 volejbolistes, bet es biju pirmā aiz svītras - 13. Priecājos, ka esmu pat 13., jo dažas meitenes netiek pat pie tādas iespējas.”
Sanāk, ka nedēļā nav nevienas brīvdienas?
“Es volejbola zālē esmu vairāk, nekā esmu savā dzīvoklī. Aizeju tur pa naktīm izgulēties un nomazgāties, tā bez dzīvokļa pat varētu iztikt.” (smejas).
Kā komandā tiekat galā, ka katra spēlētāja ir ar savu personību?
“Mēs esam dāmas – katrai gribas izcelties. Tomēr beigu beigās mēs saprotam, ka esam komanda, un mums nepieciešama vienotība. Mums ir meitenes no visas pasaules – Brazīlijas, Kamerūnas, Polijas, Bosnija, Latvijas, Francijas. Ļoti internacionāla komanda. Protams, var redzēt, kāds katrai raksturs, kad trenējamies ļoti daudz un visas esam nogurušas. Citas meitenes var saņemties, bet dažas kļūst emocionālas.”
Vai komandā netiek dota priekšroka vietējām, Francijas, volejbolistēm?
“Nē, tā nav. Treneris vērtē katras spēlētājas spējas. Komandā spēlē vairākas brazīlietes, kuras Francijā dzīvo vairākus gadus un jau iemācījušās franču valodu. Viņas jūtas kā vietējās. Mūsu trenerim patīk strādāt ar jaunajām volejbolistēm. Pie lielās komandas trenējamies četras jaunietes, mani ieskaitot. Treneris mums saka, ka no mazas sēnītes var izaudzēt lielu, bet vecajai sēnei nākotnes nav.”
Kādas ir emocijas, kad izej laukumā pilnu tribīņu priekšā?
“Tās ir superīgas sajūtas. Bija viens brīdis, kad sapratu: “Jā, tas ir tas īstais volejbols”. Mēs sākām iesildīšanos, un hallē ir savs dīdžejs, ienāk pretinieces, tiesneši, apkalpojošais personāls. Īsta spēles diena. Sākumā biju sabijusies, bet, kad sāku maču, ienāca miers. Fantastiskas emocijas! Treneris pat teica, ka man mirdz acis.”
Vai līdzjutēji nāk klāt un jautā pēc autogrāfa, kopīga foto?
“Fotogrāfijas ne tik daudz, bet cilvēki uz ielas mani atpazīst. Protams, nesaprotu, ko cilvēki franciski runā, bet redzu, ka viņi atskatās un uz mani rāda ar pirkstu. Klubam ir vairāki sponsori, ar kuriem esam pazīstami. Piemēram, eju uz veikalu un redzu, ka restorānā pusdieno viens no sponsoriem un pasveicinu. Neesmu nekāda lielā zvaigzne, bet ir patīkami, ka tevi atpazīst.”
Vai jūsu vienībā ir spēlētāja, kura tiek uzskatīta par superzvaigzni?
“Mums ir vairākas meitenes, kuras agrāk spēlējušas augstākās līgas komandās. Taču tāds izteiktas zvaigznes mums nav, jo komanda startē 2. līgā.”
Pastāsti, lūdzu, par savu sadzīvi! Vai pašai nākas gatavot un uzkopt dzīvokli?
“Varu teikt, ka es savos 16 gados jau dzīvoju pieaugušā dzīvi. Es pati gatavoju, bet dzīvoklī esam četras meitenes – es un trīs francūzietes. Mums ir salikts uzkopšanas grafiks. Vienu dienu kāda sūc paklājus, bet kāda mazgā grīdas. Sākumā visām bija grūti sadzīvot, jo mums ir atšķirīgas mentalitātes. Divām meitenēm ir pāri 20 gadiem, bet mēs ar otru meitenei vēl esam pusaudzes. Bet tagad esam sadraudzējušās, un mums ir ļoti labas attiecības.“
Cik daudz sanāk apskatīt pilsētu un pašu Franciju?
“Tad, kad ir brīvāks laiks, patīk doties pie Izēras upes. Gribētos paceļot vairāk, bet nedēļas nogalēs ir spēles. Blakus ir kalni un vakaros ir ļoti skaisti vērot saulrietu. Izbraukuma spēlēs dodamies ļoti laicīgi, lai pirms mača varam apskatīt citas pilsētas. Nesen apmeklējām pili, kas izskatījās kā no filmas “Addams Family”. Mans sapnis ir apmeklēt Parīzi. Tomēr vilciena biļetes ir padārgas. Lai aizbrauktu un atbrauktu atpakaļ, man būtu jāiztērē 120 eiro. Lai gan manas komandas biedrenes saka, ka Parīzē nav tik skaisti kā bildēs, taču ļoti gribu pati savām acīm redzēt Eifeļu torni un Triumfa arku.”
Vai nepietrūkst Latvija?
“Pie pirmās iespējas braukšu uz mājām, vai arī vecāki atbrauks ciemos uz Franciju. Man pietrūkst ģimenes un draugu. Tas man ir ļoti svarīgi. Tagad divas nedēļas biju Latvijā un jūtos ļoti forši. Esmu kārtīgi atpūtusies un gatava braukt atpakaļ.”
Ko no sevis sagaidi sezonas otrajā pusē?
“Man arvien ir mērķis tikt elites komandā. Ceru, ka treneris mani iekļaus oficiālajā pieteikumā un varēšu pierādīt, ka esmu gatava spēlēt profesionālā līmenī. Tālāk vēlētos nostiprināties pamatsastāvā. Šobrīd esmu uzlikusi sev augstu latiņu, lai man ir, uz ko tiekties. Man ir svarīgi apzināties savas spējas – nenovērtēt sevi ne par zemu, ne augstu. Labāk uz lielo mērķi iet pa maziem pakāpieniem. Kad spēlēju Latvijā, nekad nedomāju, ka varēšu spēlēt profesionālā līmenī. Neticami, ka meitene no mazās Kuldīgas tika pamanīta Francijā.”
Vai karjeras mērķu sarakstā ir arī spēlēšana Latvijas jaunatnes un nacionālajā valstsvienībā?
“Protams! Ļoti gribētos atkal uzspēlēt kopā ar latviešu meitenēm. Ne tikai trenēties kopā, bet arī pārstāvēt savu valsti. Motivāciju dod, ka trīs meitenes no Kuldīgas novada jau spēlē Latvijas sieviešu izlasē – Anija Jurdža, Paula un Petra Ņečiporukas. Domāju, ka Latvijā zina, ka no Kuldīgas nāk ļoti spēcīgi sportisti. Piemēram, volejbolists Kristians Fokerots un basketbolists Emīls Ivanovskis. Nemaz nerunājot par brāļiem Šmēdiņiem un Kristu Neilandu. Man šķiet, ka pēdējos gados mazā Kuldīga vienkārši spridzina.”
